Dzirdot citus runājam par mani kā cilvēku, es dažkārt aizdomājos – cik daudz no dzirdētā atbilst realitātei un cik daudz tā ir citu realitāte? Vai patiešām viss, ko par mani saka klusībā vai tieši skatoties acīs ir patiesība? Protams, ir reizes, kad nākas apzināties, ka – jā, tas ir par mani. Es tāda esmu. Jā, man ir tendence būt tādai vai rīkoties tā, kā saka otrs. Un citkārt – nē, tas galīgi nav par mani un tas absolūti man nav raksturīgi. Bet ir reizes, kad es sāku sevi apšaubīt. Un tad sākas “domu virpulis”, kas liek sevi analizēt par konkrēto situāciju un prātot – tā ir vai tā nav? Tad nokļūstot tādās pašās vai līdzīgās situācijās es sevi sāku kontrolēt. Sāku plānot – kā es uzvedīšos, ko es darīšu, kā es jutīšos. Kā es paslēpšu to, kas es esmu un neradīšu sev liekas problēmas un neapgrūtināšu citus. Beigu beigās es jūtos tā, kā tipiski cilvēki saka: ”Es jūtos slikti”. Bet, kad man vaicā: “Kā Tu jūties?”, es atbildu: “Normāli”. Tad klusībā pie sevis nodomāju – cik labi, ka apkārt esošie cilvēki nav psihoterapeiti, lai pajautātu: “Ko Tu ar to domā, kad saki, ka jūties “normāli”?”.
Beigu beigās, es jau zinu, kā es jūtos. Ka zem tā “slikti” un “normāli” slēpjas daudz kas cits, ko es vienkārši negribu nosaukt vārdos un kur nu vēl dalīties ar citiem. Kuru gan tas interesē? Pēc tam iestājas sekas, kas sāk ietekmēt manu noskaņojumu, veicināt negatīvas domas par sevi, rada šaubas un uztur trauksmi (“Es taču teicu, ka ir slikti, kas nav skaidrs?”). Un, kā es tagad lai dzīvoju tālāk? Kā man būt starp citiem cilvēkiem un pašai ar sevi?
Vēlāk aizdomājos – kā es runāju pati ar sevi? Kā es gribētu runāt ar sevi tad, kad man ir “slikti” un šo “slikti” es citiem pasniedzu kā “normāli”. Neskatoties uz to, ka dažkārt saku, uzvedos vai reaģēju ne tā, ka būtu gribējusi. Kā būtu, ja es sāktu ar sevis pieņemšanu?
Sevis pieņemšana ir tieši tas, ko norāda tās nosaukums: pilnīgas sevis pieņemšanas stāvoklis. Patiesa sevis pieņemšana ir tāda, kas ļauj sev būt sev, bez jebkādām kvalifikācijām, nosacījumiem vai izņēmumiem (Seltzer, 2008). Šī definīcija uzsver, cik svarīgi ir pieņemt visas savas šķautnes. Nepietiek vienkārši uztvert labo, vērtīgo vai pozitīvo par sevi. Lai attīstītu patiesu sevis pieņemšanu, ir jāaptver arī mazāk vēlamās un negatīvās sevis daļas.
Dažas domas, kas palīdz veicināt sevis pieņemšanu:
• Es varu rīkoties muļķīgi, taču tāpēc es nekļūstu par muļķi.
• Man nav jāmaina sevi visdziļākajā personības līmenī, taču es varu mainīt savu uzvedību vai reakciju, kas ir daļa no manas personības.
• Es neesmu citu atsauksmju kopums un es varu pieņemt sevi neatkarīgi no citu vērtējumiem par mani.
• Man var neveikties, taču neveiksmju piedzīvošana nepadara mani par sliktāku vai nevērtīgāku cilvēku.
Iekšējās runas veidi, lai uzrunātu sevi pozitīvāk:
• “Esmu labs un gādīgs cilvēks, un esmu pelnījis/-usi, lai pret mani izturētos ar cieņu.”
• “Es esmu spējīgs/-a gūt panākumus savā dzīvē.”
• “Ir cilvēki, kuri mani mīl un būs ar mani, kad man viņi būs vajadzīgi.”
• “Esmu pelnījis/-usi būt laimīgs/-a.”
• “Man ir atļauts kļūdīties un mācīties no savām kļūdām.”
Iepazīsti savas labās un stiprās puses pajautājot sev:
• Ko es novērtēju sevī?
• Kādas ir manas stiprās puses?
• Ko mani draugi novērtē manī?
• Kas man patīk citos? Kuras no šīm īpašībām man piemīt?
• Kā mani raksturotu cilvēki, kuri mani mīl?
“It took me a long time not to judge myself through someone else’s eyes.” — Sally Field
Atsauces: Seltzer, L. F. (2008). The path to unconditional self-acceptance. Psychology Today. https://www.psychologytoday.com/us/blog/evolution-the-self/200809/the-path-unconditional-self-acceptance
